Bet Tu lec

vari savus sapņus noslēpt azotē tu redzi manas bailes tikai iztālēm apstājies mazliet ieskrienies un tad lec kritiens desmit sekundēs lūk tā tu bēdz es stāvu uz malas un prasu sev skaļi kāpēc man jāpaliek malā kad sirds man tik zaļa kā dienvidvējš es ieķeros tavās piedurknēs saku lec jo cilvēkiem lejup ejošiem ir vienalga kādā leņķī putni nositas zemē ietriecas viņi neskatās acīs aizvērtās redzi cik tā viegli sevi piemānīt un zemes vietā miega pēļus ieraudzīt nepietiek kad nepietiek vairs ar “bet” man jāredz ko var zaudēt kur var nepaspēt nokritīs, sapņi saplīsīs bet tu lec izkaisīs tevi izbārstīs jo tu lec es ieķeros tavās piedurknēs saku lec jo cilvēkiem lejup ejošiem ir vienalga kādā leņķī putni nositas zemē ietriecas viņi neskatās pēc kā tie ilgojas